Sveiki! Esmu Raitis, kuru režisore Ieva Ozoliņa filmēja "dokumentālajā" filmā "Dotais lielums: mana māte". Esmu neapmierināts ar viņas izmantotajām metodēm un melošanu, tāpēc šeit izdomāju uzrakstīt savu sāpi. Rakstu diezgan vēlu pēc filmas pirmizrādes, jo kādu laiku man bija slikti ar nerviem...
Tātad, filmā, piemēram, bija redzams, ka kādā brīdī es domīgs dzeru alu no kausa. Patiesībā tajā dienā mēs ar režisori bijām Liepājā, viņa teica, ka gribētu ar mani iedzert alu. Es nopirku sev kvasu, bet viņa alu. Kad izdzēru savu kvasu, viņa teica, ka nevar izdzert savu alu, un kausu pastūma man. Dzerot to, pamanīju, ka viņa aizgājusi man aiz muguras ar kameru un slepeni to filmē... Vēlāk sapratu, ka tas ir ielikts filmā un tur vairs neko nevar mainīt. Kā matemātiķim man nav pieņemamas tādas darbības!
Bija cits gadījums, kad bijām Liepājas centrā un es aizrijos ar ēdienu. Tad noliecos pār tuvāko miskasti un klepoju ēdienu ārā. Pēc kāda laika atskatījos un redzēju, ka Ieva to visu filmē no aizmugures. Biju ļoti neapmierināts un dusmīgs, būtu varējis pat uzbrukt režisorei, tomēr savācos. Vēlāk izrādījās, ka tas par laimi filmā nav redzams. Bet kāpēc to bija jāfilmē?
Tālāk, kafejnīcā Rīgā, kurā pirmo reizi klātienē runāju ar kautrīgo meiteni Annu, viņa pēkšņi runāja par pārgulēšanu (un vēlāk par seksu un pornogrāfiju, ko izgrieza), jo tā lika darīt režisore. Vai tas ir uzskatāms par dokumentālu notikumu, ja to izdomāja režisore? Un vēl - filmā pirms kafejnīcas rādīja, ka es trenējos svaru zālē. Patiesībā trenējos stipri vēlāk Liepājā, tas ir samontēts mainot secību. Sanāk, ka filma māna skatītājus!
Tālāk, reizēm man noraustās valoda, reiz jautāju režisorei, vai tas būs redzams filmā. Viņa atbildēja apmēram tā: "Nē, tas nebūs redzams, par to pilnīgi nav jāuztraucas! To vienmēr var izgriezt ārā". Tomēr filmā speciāli bija ielikts, ka zvanu Borisam un man raustās valoda, tātad režisore man sameloja! Vēl - režisore saka, ka tajā vietā un arī citur papildus tika lietota datorgrafika (specefekti). Vai tiešām filma, kur lieto datorgrafiku un specefektus, ir uzskatāma par dokumentālu? Uzskatu, ka nē!
Vēl filmā ir nepareizi iztulkoti vairāki titri, biju piedāvājis savu palīdzību, bet režisore no tās atteicās.
Ir bijuši vēl daudzi šādi notikumi, kuros režisore melo man, manipulē ar mani, filmā izdomā savus notikumus un maina kontekstu, kā pašai patīk. Līdz ar to neuzskatu to filmu par dokumentālu! Un vai meli ir kas dokumentāls? Nē! Visu šo notikumu dēļ man ir bijis slikti ar nerviem, kādas 3 reizes ir gribējies nomirt, kādas 3 reizes likās, ka tūlīt sajukšu prātā un kādu laiku pēc filmas pirmizrādes bija domas par pašnāvību... Uz filmas pirmizrādi ierados dzēris vīnu, lai nebūtu stress. Filmējoties bieži uzticējos režisorei, jo biju redzējis viņas pirmo filmu, pret kuru man iebildumu nav. Tāpēc likās, ka šī būs līdzīga filma, tomēr tā nav.
Šīs lietas pēc pirmizrādes man neizdevās izrunāt ar režisori, jo viņa atbildēja manipulatīvi un pakāpeniski norobežojās no manis. Tāpēc rakstu to te, un uzskatu, ka sabiedrībai ir tiesības to zināt. Un vēl - mīļie cilvēki, iesaku neielaisties ar režisori nekādās darīšanās. Ja tas tomēr notiek, ierakstiet režisores balsi, lai varētu viņu pieķert melos!
To, ka režisore ar šo filmu piedalījās Amsterdamas filmu festivālā, salīdzinu ar to, ka sportists piedalās Olimpiskajās spēlēs, lietojis dopingu. Tas nav godīgi!
Es piedāvāju režisorei izaicinājumu - izveidot filmu, līdz minimumam samazinot melus manipulāciju, neizmantojot datorgrafiku un saglabājot cilvēcīgu attieksmi pret cilvēkiem, ko filmē. Tad viss būs godīgi un ar tādu filmu varēs piedalīties starptautiskos festivālos.
Paldies par uzmanību! Raitis.
Sūdzības saistītās ar personu (1)
Sveiki! Esmu Raitis, kuru režisore Ieva Ozoliņa filmēja "dokumentālajā" filmā "Dotais lielums: mana māte". Esmu neapmierināts ar viņas izmantotajām metodēm un melošanu, tāpēc šeit izdomāju uzrakstīt savu sāpi. Rakstu diezgan vēlu pēc filmas pirmizrādes, jo kādu laiku man bija slikti ar nerviem...
Tātad, filmā, piemēram, bija redzams, ka kādā brīdī es domīgs dzeru alu no kausa. Patiesībā tajā dienā mēs ar režisori bijām Liepājā, viņa teica, ka gribētu ar mani iedzert alu. Es nopirku sev kvasu, bet viņa alu. Kad izdzēru savu kvasu, viņa teica, ka nevar izdzert savu alu, un kausu pastūma man. Dzerot to, pamanīju, ka viņa aizgājusi man aiz muguras ar kameru un slepeni to filmē... Vēlāk sapratu, ka tas ir ielikts filmā un tur vairs neko nevar mainīt. Kā matemātiķim man nav pieņemamas tādas darbības!
Bija cits gadījums, kad bijām Liepājas centrā un es aizrijos ar ēdienu. Tad noliecos pār tuvāko miskasti un klepoju ēdienu ārā. Pēc kāda laika atskatījos un redzēju, ka Ieva to visu filmē no aizmugures. Biju ļoti neapmierināts un dusmīgs, būtu varējis pat uzbrukt režisorei, tomēr savācos. Vēlāk izrādījās, ka tas par laimi filmā nav redzams. Bet kāpēc to bija jāfilmē?
Tālāk, kafejnīcā Rīgā, kurā pirmo reizi klātienē runāju ar kautrīgo meiteni Annu, viņa pēkšņi runāja par pārgulēšanu (un vēlāk par seksu un pornogrāfiju, ko izgrieza), jo tā lika darīt režisore. Vai tas ir uzskatāms par dokumentālu notikumu, ja to izdomāja režisore? Un vēl - filmā pirms kafejnīcas rādīja, ka es trenējos svaru zālē. Patiesībā trenējos stipri vēlāk Liepājā, tas ir samontēts mainot secību. Sanāk, ka filma māna skatītājus!
Tālāk, reizēm man noraustās valoda, reiz jautāju režisorei, vai tas būs redzams filmā. Viņa atbildēja apmēram tā: "Nē, tas nebūs redzams, par to pilnīgi nav jāuztraucas! To vienmēr var izgriezt ārā". Tomēr filmā speciāli bija ielikts, ka zvanu Borisam un man raustās valoda, tātad režisore man sameloja! Vēl - režisore saka, ka tajā vietā un arī citur papildus tika lietota datorgrafika (specefekti). Vai tiešām filma, kur lieto datorgrafiku un specefektus, ir uzskatāma par dokumentālu? Uzskatu, ka nē!
Vēl filmā ir nepareizi iztulkoti vairāki titri, biju piedāvājis savu palīdzību, bet režisore no tās atteicās.
Ir bijuši vēl daudzi šādi notikumi, kuros režisore melo man, manipulē ar mani, filmā izdomā savus notikumus un maina kontekstu, kā pašai patīk. Līdz ar to neuzskatu to filmu par dokumentālu! Un vai meli ir kas dokumentāls? Nē! Visu šo notikumu dēļ man ir bijis slikti ar nerviem, kādas 3 reizes ir gribējies nomirt, kādas 3 reizes likās, ka tūlīt sajukšu prātā un kādu laiku pēc filmas pirmizrādes bija domas par pašnāvību... Uz filmas pirmizrādi ierados dzēris vīnu, lai nebūtu stress. Filmējoties bieži uzticējos režisorei, jo biju redzējis viņas pirmo filmu, pret kuru man iebildumu nav. Tāpēc likās, ka šī būs līdzīga filma, tomēr tā nav.
Šīs lietas pēc pirmizrādes man neizdevās izrunāt ar režisori, jo viņa atbildēja manipulatīvi un pakāpeniski norobežojās no manis. Tāpēc rakstu to te, un uzskatu, ka sabiedrībai ir tiesības to zināt. Un vēl - mīļie cilvēki, iesaku neielaisties ar režisori nekādās darīšanās. Ja tas tomēr notiek, ierakstiet režisores balsi, lai varētu viņu pieķert melos!
To, ka režisore ar šo filmu piedalījās Amsterdamas filmu festivālā, salīdzinu ar to, ka sportists piedalās Olimpiskajās spēlēs, lietojis dopingu. Tas nav godīgi!
Es piedāvāju režisorei izaicinājumu - izveidot filmu, līdz minimumam samazinot melus manipulāciju, neizmantojot datorgrafiku un saglabājot cilvēcīgu attieksmi pret cilvēkiem, ko filmē. Tad viss būs godīgi un ar tādu filmu varēs piedalīties starptautiskos festivālos.
Paldies par uzmanību! Raitis.